ziņas

2023. gada 21. jūnijā

VAŠINGTONA, DC — Ekonomiskā piespiešana ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām un pieaugošajām problēmām mūsdienu starptautiskajā arēnā, kas ir radījusi bažas par iespējamo kaitējumu globālajai ekonomikas izaugsmei, uz noteikumiem balstītai tirdzniecības sistēmai, kā arī starptautiskajai drošībai un stabilitātei. Šo problēmu sarežģī valdības visā pasaulē, jo īpaši mazas un vidēja lieluma valstis, grūtības efektīvi reaģēt uz šādiem pasākumiem.

Ņemot vērā šo izaicinājumu, Āzijas Sabiedrības politikas institūts (ASPI) rīkoja tiešsaistes diskusiju “Ekonomiskās piespiešanas apkarošana: kolektīvas rīcības rīki un stratēģijas", 28. februārī, vadījaVendija Katlere, ASPI viceprezidents; un piedalotiesViktors Ča, vecākais viceprezidents Āzijas un Korejas jautājumos, Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra priekšsēdētājs;Melānija Hārta, vecākais padomnieks Ķīnas un Indo-Klusā okeāna reģiona jautājumos Ekonomikas izaugsmes, enerģētikas un vides valsts sekretāra vietnieka birojā;Rjuiči Funatsu, Japānas Ārlietu ministrijas Ekonomiskās drošības politikas nodaļas direktors; unMariko Togaši, Japānas drošības un aizsardzības politikas pētnieks Starptautiskajā stratēģisko pētījumu institūtā.

Tika apspriesti šādi jautājumi:

• Kā valstis var sadarboties, lai risinātu ekonomiskās piespiešanas problēmu, un kā šajā kontekstā var īstenot kolektīvās ekonomiskās atturēšanas stratēģiju?
• Kā valstis var pārvarēt bailes no Ķīnas atriebības un kopīgi strādāt, lai pārvarētu bailes no tās piespiedu pasākumiem?
• Vai tarifi var efektīvi risināt ekonomisko piespiešanu, un kādi citi instrumenti ir pieejami?
• Kāda loma ekonomiskās piespiešanas novēršanā un apkarošanā var būt starptautiskām institūcijām, piemēram, PTO, ESAO un G7?
  

  Kolektīva ekonomiskā atturēšana

  Viktors Čaatzina problēmas nopietnību un tās kaitīgās sekas. Viņš teica: “Ķīnas ekonomiskā piespiešana ir reāla problēma, un tā nav tikai drauds liberālajai tirdzniecības kārtībai. Tā ir drauds liberālajai starptautiskajai kārtībai,” un piebilda: “Viņi piespiež valstis vai nu izdarīt izvēli, vai neizdarīt izvēli par lietām, kurām nav nekāda sakara ar tirdzniecību. Tām ir sakars ar tādām lietām kā demokrātija Honkongā, cilvēktiesības Siņdzjanā, vesela virkne dažādu lietu.” Atsaucoties uz savu nesen publicēto rakstu žurnālāĀrlietuŽurnālā s viņš iestājās par nepieciešamību atturēt šādu piespiešanu un ieviesa “kolektīvās noturības” stratēģiju, kas ietver atzīšanu, ka daudzas valstis, uz kurām attiecas Ķīnas ekonomiskais piespiešana, arī eksportē uz Ķīnu preces, no kurām tā ir ļoti atkarīga. Ča apgalvoja, ka kolektīvas rīcības draudi, piemēram, “5. pants par kolektīvu ekonomisko rīcību”, varētu potenciāli palielināt izmaksas un atturēt “Ķīnas ekonomisko iebiedēšanu un Ķīnas savstarpējās atkarības izmantošanu kā ieroci”. Tomēr viņš arī atzina, ka šādas rīcības politiskā iespējamība būtu sarežģīta.

  Melānija Hārtapaskaidroja, ka ekonomiskās piespiešanas scenāriji un militārie konflikti ir atšķirīgi konteksti, un ekonomiskā piespiešana bieži notiek “pelēkajā zonā”, piebilstot: “Tā pēc būtības nav caurspīdīga. Tā pēc būtības ir slēpta.” Ņemot vērā, ka Pekina reti publiski atzīst tirdzniecības pasākumu izmantošanu kā ieroci un tā vietā izmanto slēpšanas taktiku, viņa atkārtoti uzsvēra, ka ir svarīgi nodrošināt caurspīdīgumu un atmaskot šo taktiku. Hārta arī uzsvēra, ka ideālais scenārijs ir tāds, kurā visi ir noturīgāki un var pievērsties jauniem tirdzniecības partneriem un tirgiem, padarot ekonomisko piespiešanu “par nenotikumu”.

  Centieni apkarot ekonomisko piespiešanu

  Melānija Hārtapiekrita ASV valdības viedoklim, ka Vašingtona uzskata ekonomisko piespiešanu par draudu nacionālajai drošībai un uz noteikumiem balstītai kārtībai. Viņa piebilda, ka ASV ir palielinājusi piegādes ķēdes dažādošanu un sniegusi ātru atbalstu sabiedrotajiem un partneriem, kas saskaras ar ekonomisko piespiešanu, kā redzams nesenajā ASV palīdzības sniegšanā Lietuvai. Viņa atzīmēja divpusējo atbalstu ASV Kongresā šī jautājuma risināšanai un norādīja, ka tarifi var nebūt labākais risinājums. Hārta ieteica, ka ideāla pieeja ietvertu dažādu valstu koordinētus centienus, taču reakcija var atšķirties atkarībā no konkrētajām precēm vai tirgiem. Tāpēc viņa apgalvoja, ka uzmanības centrā ir vislabākā risinājuma atrašana katrai situācijai, nevis paļaušanās uz vienu universālu pieeju.

  Mariko Togašiapsprieda Japānas pieredzi ar Ķīnas ekonomisko piespiešanu retzemju minerālu jomā un norādīja, ka Japāna aptuveni 10 gadu laikā, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, spēja samazināt savu atkarību no Ķīnas no 90 procentiem līdz 60 procentiem. Tomēr viņa arī atzina, ka 60% atkarība joprojām ir ievērojams šķērslis, kas jāpārvar. Togaši uzsvēra diversifikācijas, finansiālā atbalsta un zināšanu apmaiņas nozīmi, lai novērstu ekonomisko piespiešanu. Uzsverot Japānas koncentrēšanos uz stratēģiskās autonomijas un neaizstājamības sasniegšanu, lai palielinātu ietekmi un samazinātu atkarību no citām valstīm, viņa apgalvoja, ka pilnīgas stratēģiskās autonomijas sasniegšana nav iespējama nevienai valstij, un tas prasa kolektīvu rīcību, un komentēja: "Valsts līmeņa centieni, protams, ir svarīgi, taču, ņemot vērā ierobežojumus, es domāju, ka stratēģiskās autonomijas sasniegšana ar līdzīgi domājošām valstīm ir kritiski svarīga."

  Ekonomiskās piespiešanas jautājumu risināšana G7 valstu grupā

   

  Rjuiči Funatsupiekrita Japānas valdības viedoklim, norādot, ka šī tēma būs viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas tiks apspriests G7 līderu sanāksmē, kuru šogad vadīs Japāna. Funatsu citēja G7 līderu 2022. gada paziņojuma formulējumu par ekonomisko piespiešanu: “Mēs pastiprināsim modrību attiecībā uz draudiem, tostarp ekonomisko piespiešanu, kuru mērķis ir graut globālo drošību un stabilitāti. Šajā nolūkā mēs turpināsim ciešāku sadarbību un izpētīsim mehānismus, lai uzlabotu šādu risku novērtēšanu, sagatavotību, atturēšanu un reaģēšanu uz tiem, izmantojot labāko praksi, lai novērstu atkarību gan G7 valstīs, gan ārpus tām,” un teica, ka Japāna ņems šo formulējumu par vadlīnijām, lai šogad gūtu progresu. Viņš arī pieminēja tādu starptautisko organizāciju kā ESAO lomu “starptautiskās informētības veicināšanā” un citēja ASPI 2021. gada ziņojumu ar nosaukumu,Reaģējot uz tirdzniecības piespiešanu, kurā tika ieteikts, ka ESAO izstrādā piespiedu pasākumu sarakstu un izveido datubāzi lielākas pārredzamības nodrošināšanai.

   

  Atbildot uz to, ko paneļdiskusijas dalībnieki vēlas redzēt šī gada G7 samita rezultātā,Viktors Čateica, ka tā bija “diskusija par stratēģiju, kas papildina vai papildina ietekmes mazināšanu un noturību, kurā tika aplūkots, kā G7 dalībvalstis varētu sadarboties, lai signalizētu par sava veida kolektīvu ekonomisko atturēšanu”, identificējot Ķīnas lielo atkarību no luksusa precēm un starpposma stratēģiskajām precēm. Mariko Togaši piebalsoja, ka cer redzēt turpmāku kolektīvas rīcības attīstību un apspriešanu, un uzsvēra, cik svarīgi ir atzīt atšķirības valstu ekonomiskajās un rūpnieciskajās struktūrās, lai atrastu kopīgu valodu un noskaidrotu kompromisu apmēru, ko tās ir gatavas pieņemt.

   

  Diskusijas dalībnieki vienbalsīgi atzina nepieciešamību pēc steidzamas rīcības, lai tiktu galā ar Ķīnas vadīto ekonomisko piespiešanu, un aicināja uz kolektīvu atbildi. Viņi ierosināja koordinētus centienus starp valstīm, kas ietver noturības un piegādes ķēdes dažādošanas palielināšanu, pārredzamības veicināšanu un kolektīvas ekonomiskās atturēšanas iespēju izpēti. Diskusijas dalībnieki arī uzsvēra nepieciešamību pēc pielāgotas atbildes, kurā ņemti vērā katras situācijas unikālie apstākļi, nevis jāpaļaujas uz vienotu pieeju, un vienojās, ka starptautiskām un reģionālām grupām var būt izšķiroša loma. Raugoties nākotnē, diskusijas dalībnieki paredzēja gaidāmo G7 samitu kā iespēju turpināt izskatīt kolektīvas atbildes stratēģijas pret ekonomisko piespiešanu.